17 janvāris, 2011

Ir vai nav jābūt skolotājam sociālajos medijios?

Rakstīt par šo tēmu mani pamudināja trīs resursi, kuriem svētdienas vakarā uzskrēju virsū, un ar kuriem iesaku iepazīties arī jūs!

Ko sociālie tīkli un internets dara ar jauniešiem? Diskusija nākotnes skolā un diskusija Kalvja Kinča blogā Sociālo mēdiju video diskusija laikrakstā Diena

Grozies kā gribi, lielais vairums no mums ir iesaistījies kādā no sociālajiem tīkliem, kas attīstījušies ātrumā ar kuru grūti salīdzināt kādu citu socialu parādību. Internets un sociālie tīkli ir tuvākais logs uz pasauli. Pasaule klikšķa attālumā, sabiedriskā doma klikšķa attālumā, attiecības klikšķa attālumā, ja gribat melnais un baltais klikšķa attālumā. Nav jau nekāds noslēpums, ka pa šo logu vairāk skatās jaunā paaudze. Jā, un ne tikai skatās, bet ņem aktīvu līdzdalību savas kompetences un pieredzes ietvaros. Ko tad īsti tehnoloģijas ir mainījušas izglītībā.

  • Tehnoloģijas saskaras ar atšķirīgiem vecumposmiem, ar atšķirīgu spēju tām adoptēties. Ir skaidrs, ka jaunajai paaudzei adoptācija ir daudz vienkāršāka. Pirmoreiz mēs sastopamies ar fenomenu zināšanu jomā, kad jāadoptē ir tie kas izgājuši cauri zināmai dzīves pieredzei un vienā brīdī nostājas vienā līmenī vai atpaliek no tiem, kuru dzīves pieredze ir krietni mazāka. Runa protams ir par tehnoloģijām.
  • Ja agrāk pasaule tika iepazīta ar „pasaules enciklopēdiju” grāmatu izskatā, kurās vislabāk orientējās skolotājs, tad tagad pasaules aina cilvēkam veidojas no fragmentāra, pretrunīga informācijas bezgalīguma, viedokļiem, reklāmām, ko jaunais cilvēks sāk lietot bez ābeces, kā to visu saprātīgi lietot.
  • Skolēni un skolotāji dzīvo dažādās informatīvajās pasaulēs un abi par pretējiem domā, ka viņi jau neko nesaprot. Skolotāji ir aizņemti ar papīru un burtnīcu kaudzēm, jaunieši ar sēdēšanu internetā. Satiekoties, komunikācija reizēm norit ne visai gludi.

Jautājums sekojošs, kādu enciklopēdiju šodien māca lietot skolā un kāda enciklopēdija reāli tiek lietota informācijas iegūšanai un pasaules iepazīšanai?

Jaunais cilvēks ienāk internetā kā cilvēks ar aizsietām acīm no izpletņa nomests Ņujorkas centrā. Kur, lai iet ko lai iesāk? Ies tur, kur spožāki skatlogi vai ies tur, kur citi iet, darīs to, ko kāds parādījis. Un tad mēs brīnāmies par dezorientāciju un problēmām. Brīnāmies, ka daļa skolēnu aizrāvušies ar draugiem utt. Tās taču ir sekas, pie kurām neviens nav jāvaino, bet jādomā ko iesākt, kā mazajam cilvēkam labāk izskaidrot virtuālo pasauli, lai tas nenoslēptos tumšā stūrī, pie ābeces pirmās lapas. Kā mums pašiem nepazust virtuālajos džungļos. Kā tos izmantot kopējam labumam?

Ko iesākt, lai pēc Kalvja Kinča vārdiem ņemteni sociālajos tīklos padarītu par racionālu un jēgpilnu nodarbi? Visu aizgriezt ciet un teikt. Stop ar Internetu,Draugiem, facebook, twitter un atpakaļ pie grāmatām? Diez vai sanāks.

1. Ir pilnīgi skaidrs, ka jaunā paaudze pie vecās enciklopēdijas neatgriezīsies jeb tā nebūs viņu vienīgais informācijas avots. Draugiem, twitters, facebbok ir un būs jaunā cilvēka pasaules ainas veidotāji. Acīmredzami, izglītība nevar to ignorēt.

2. Jāpalīdz skolotājiem orientēties sociālajos medijos. Esmu jau agrāk rakstījis ka Tehnoloģijas un valodas skolotājiem pašiem vismaz reizi nedēļā būtu jāmācās. Jārada motivējoša bez piespiedu sistēma, ar skatu nākotnē, kas palīdz skolotājam labāk saprast savu audzēkni un būt labam palīgam vajadzības brīdī.

3. Vai ministrijā kāds zina cik daudz laika skolotājs dara birokrātisku darbu un cik no tā vispār ir jēga. Cik laika paliek skolotāja radošai darbībai? Man šķiet to vajadzētu vienreiz kārtīgi izvērtēt. Tad arī varbūt atrastos naudiņa iepriekšējā punktā minētajām darbībām. Reiz vadīju nodarbības skolotājiem pēc stundām. Redzēju viņu noguruma pakāpi. Kur tur vairs kāds radošums?

Sociālie tīkli ir informatīvās telpas instruments ar funkcijām un iespējām, taču ne jau tām tiek sekots. Sociālajos tīklos tiek meklēti draugi, līderi, attiecības un palīdzība, jā arī vieta kur slēpjas no vientulības. Slēgt visu ciet, vai meklēt ceļus kā tos veiksmīgāk integrēt mācību un saziņas procesā starp skolnieku, skolotāju, vecākiem un sabiedrību. Diskusiju varam turpināt.

3 komentāri:

Ainārs teica...

Atbalstu Tavu viedokli, ka ir jāmeklē ceļus kā tos veiksmīgāk integrēt mācību un saziņas procesā starp skolnieku, skolotāju, vecākiem un sabiedrību.
P.S.paldies par komentāru nakotnesskola.lv un vienlaicīgi saiti uz tavu rakstu.

Gatis Šeršņevs teica...

Paldies Ainār!

Anonīms teica...

Savulaik, mācoties Rīgā lielā skolā, skolotājām praktiski nevarēju tikt klāt, jo komunikablās klasesbiedrenes brīvajos brīžos (cik no tu bija, jo skolotāji stapbrīdī parasti nozuda skolotāju istabā)vienmēr ap viņu izveidoja loku, kas man bija necaursitams. Skadri zinu, ja tolaik būtu bijis kaut vai e-pasts, SMS, nemaz nerunājot par sociālajiem tīkliem, tad savus jautājumus, savas pārdomas es rakstītu tur.
Skolotāju reakcija? Kad vienu savu bijušo klases audzinātāju ieraudzīju Draugos, tūlīt uzaucināju viņu draudzēties (bez nolūka traucēt, bet varbūt, lai kādreiz paziņotu par klasesbiedru tikšanos. u.tml.). Taču pēc neilga laiciņa pamanīju, ka viņa Draugus vairs nelieto. Sen, sen tur nav bijusi. Tā arī skolas salidojumā pateica: muļķības vien ir!
Stulbi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka zinu, ka arī pēc manis skolā mācījusies (nē, atsēdējusi) meitene ar līdzīgām problēmām.